Kādēļ studēt homeopātiju.
Juris Tolpežņikovs, MagVetMed, LFHom vet, jt@apollo.lv
2013
Lai arī ar homeopātiju esmu “bijis tuvs” jau daudzus gadus, nekad uz to nebiju skatījies pārlieku nopietni, tiesa, nekad arī nepiebiedrojos homeopātijas aktīvo noliedzēju pulkam. Teiksim tā - ieņēmu vidēji gļēvu pozīciju. Apmēram šādu - “man šķiet, ka tur kaut kas ir”. Līdzīgi kā pret fizioterapiju, zāļu tējām, osteopātiju. Ja arī tie nepalīdz neko daudz, tad arī taču nemaz neskādē!
Ik pa brīdim, tiekoties ar kādu, kurš sevi dēvē par “Homeopātu”, lielākoties nācās atzīt, ka runāju ar cilvēku, kuram tiešām rūp pacienta veselība.
Judīte Demidova bija viena no sastaptajiem. Īsā sarunā jau toreiz Dr. Demidova spēja sniegt ieskatu cēloņiem, kādēļ nereti medicīna ir teju bezspēcīga cīņā ar daudzām kaitēm, par kuru vaininiecēm parasti uzskatām sīkbūtnes. Šīs sarunas iespaidā jau toreiz (ap 2000.gadu) uzaicinājām viņu sniegt veerinārārstu auditorijai priekšlasījumu par antibiotiku lietošanu. Šķiet, sēkla tika iesēta.
Šogad oktobrī jau trešo reizi notiek uzņemšana homeopātijas studijās, kuras vada Lielbritānijas vadošie veterinārie homeopāti, kuri izveidojuši savu skolu - HPTG (Profesionālu homeopātu izglītības centru) . Savulaik šajā skolā apmācīja arī cilvēku ārstus, bet beidzamajos gados notikusi spēku koncentrēšana, un nu tiek izglītoti vien veterinārārsti.
Ar ko šīs studijas ir īpašas, neminot to, ka tiek mācīta veterinārā homeopātija.
Pirmām kārtām - atmosfēra. Viss vērsts uz vielas pēc iespējas pilnīgu apgūšanu. Atmosfēra ir ārkārtīgi brīva, izsmeļoši tiek atbildēts jebkurš jautājums. Arī starpbrīžos, kad, šķiet, lektoram pienāktos atelpas brīdis.
Lekciju un izdales materiālu kvalitāte. To kvalitāte ir tik augsta, ka pats jautājums par to pat nekādi nenāk prātā. Protams, ik pa brīdim kāds no dalībniekiem “nejūt” kādu no lektoriem. Bet - tai pat laikā skaidri redz, ka lektors tiešām labprātīgi atdod visu savu pieredzi un zināšanas. Un, visticamāk, kādā savas karjeras posmā, mēs zināšanas, kuras sākotnēji šķita “nu - tā”, novērtēsim. Man tā ir gadījies jau daudzkārt, tādēļ šo sajūtu labi zinu.
Dažādas homeopātijas “skolas”. Lai arī katrs pasniedzējs ikdienā lielākoties turas pie savas mīļākās pieejas ārstēšanā, netiek noliegtas pārējās. Vairāk - ne vien netiek noliegtas, bet pat tiek mācītas.
Lektoru dažādība. Ja studijās rodas sajūta, ka “kaut kas pietrūkst”, organizatori cenšas kādā no nākamajiem moduļiem pieaicināt vieslektorus. Tā tikām pie Chris Day, Tim Couzens un Nick Thompson meistarklasēm.
Lai arī mēs - “vecie studenti” ieskām jaunajiem tiešām mācīties vairāk, skolotāji parasti uzsver ko citu - gūstiet baudu no studijām!
Galu galā - jo vairāk pielietoju homeopātiju savā praksē, jo vairāk jūtu to, ka tiek salikti punkti uz daudziem “I”, kuri bija pietrūkuši līdzšinējā darbā. Skats uz veselību tiek vairāk vērsts “no pacienta skata”, nevis “ārsta viedokļa”. Tas, ka homeopātija ir ārkārtīgi efektīva, ir pilnīgi neticami, jo “kā gan ūdens spēj ārstēt!?
Dažkārt saka “Lai lietotu homeopātiju, tai ir jātic!”. Protams, ka jātic. Tāpat kā rentgenam vai termometram. Nu kā var taisīt rentgenu vai mērīt temperatūru, ja “netic” šīm ierīcēm. Bet - “neticēt” homeopātijai, to nepamēģinot, laikam nav īsti pamata.
Aicinu katru, kam radies jautājums “Varbūt tur tiešām kaut kas ir!?”, nākt un pieteikties studijām. Nekad neticiet nekam akli. Atnāciet, pamēģiniet un - piebiedrojaties ātri augošam veterināro homeopātu pulkam!